Šim dārzeņam ir dažādi nosaukumi: luffa, leņķveida luffa, ķīniešu okra un zīda ķirbis. Tumši zaļš ar izciļņiem, kas izvietoti ik pēc aptuveni ceturtdaļcollas garumā, ķīniešu okrai nav daudz kopīga ar mazo pirkstu garajiem kabačiem, ko mēs ASV pazīstam kā okru.
Es dodu priekšroku nosaukumam "luffa," tas ir trāpīgs atgādinājums tam, ka, nogatavojušos un izžāvētos ķirbjus faktiski var izmantot kā sūkli (rakstīts arī kā lufa).
Jaunas, nenobriedušas luffas ir lieliski ēdamas. Labākajā ēšanas stadijā to garša un konsistence atgādina cukini, lai gan luffa daudz labāk uzsūc šķidrumu, kā liecina atsauce uz sūkli.
Šeit redzamajā šķērsgriezumā redzams, ka skvošs ir putojošs, tiklīdz pārgriež tumšo miziņu. Tvaicēti vai sautēti, luffa griezumi pārsteigs jūs ar to, cik daudz šķidruma ir iekšpusē mīkstumā. Iespējams, ka tas ir sulīgākais ķirbis, kādu esmu gatavojis, ja tā padomā.
Luffa var atrast Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas tirgos. Izvēlieties stingras, nebojātas luffas, kas ir aptuveni 10 collas garas, ar mīkstu, gandrīz samtainu ādu, kas, saspiežot, nedaudz padodas. Vecākiem luffa ir raupjāka un cietāka āda.
Lai gan luffa nav viens no pievilcīgākajiem dārzeņiem tirgū, tas, kā tai trūkst izskata, ir noderīgs. Manuprāt, vislielāko baudu tas sagādā, kad tiek tvaicēts tvaicēts, jo tā mīkstums saglabā sulīgumu un maigo garšu, vienlaikus uzsūcot buljonu vai mērci, kad tas tiek vārīts. Tvaicējot ar buljonu, luffa šķīvi var papildināt ar sezama eļļu un sojas mērci vai pievienot apceptus ķiplokus un čili piparu šķēlītes, lai iegūtu papildu garšu.
